Atradu iemeslu!

Pēc sava ūber skaistā sapņa (skati šeit!), palasījos gudros cilvēkos.

Izrādās, šie ne tik tīkamie gaļ-atturībnieku sapņi nav nemaz tik reta un mistiska parādība. esot pavisam normāli pirmos vienu līdz divus gadus regulāri sapņot par gaļu un ar to saistītām lietām, vietām un parādībām. Kādam šie sapņi var turpināties arī ilgāk.

Kad tagad skatos skaidru prātu, saprotams, ka jā -tas ir normāli. Diendienā taču piedzīvojam neskaitāmus notikumus, kas iespiežas atmiņā un spēlējas ar mūsu apziņu miegā, lai nomierinātos un iekārtotos noteiktā plauktiņā. Tā kā varam paanalizēt sevi ikdienā un sapņos.

Par tās dienas notikumiem, re.
Savā rudens saaukstēšanās nevaļā ķēros klāt grāmatai. Beidzot radās izdevība piebeigt Nila Saksa “Nopietnos nolūkus”. Acīm redzami stāsts Nr2 manī izraisīja emociju vētru.
Rau, kā to anotējis Pauls Bankovska kungs : “Vīrietis, kurš mīlēja ar vēderu’ ir tāda kā antiutopija (vai distopija). Darbība risinās “nākotnē”, kur indivīda rīcības brīvība noreducēta līdz eksistencei pie datora mazmazītiņā dzīvestelpā, kur pat apgriezties lāgā nevar, kur barošanās notiek ar kaut kādiem surogātiem, kur patlaban vēl ierastie ēdieni, gaļa, piemēram, aizliegti ar likumu u.tml. Stāsta “varonis” sakāro īstu, nevis virtuālu seksu, izsauc sievieti, taču pārpratuma pēc ierodas vīrietis, tikpat ļumīgi pārbarots, kā viņš pats. Seko nožēlojama un derdzīga seksa aina, izsauktais vīrietis no satraukuma un pārpūles nomirst, mūsu “varonis”, kam nu tagad kārojas gaļas, pamazām sāk nomirušo ēst nost.
Manai sajūtu gammai tā bija vētra. Iesaku(?).

vo, cirks!

Ir jauna diena. Sāksim to priecīgāk? Še būs man mīļākie joki:

- Cik visēdāju ir nepieciešams, lai nomainītu spuldzīti?
- Neviens. Jo viņi labprātāk dzīvo tumsā un neziņā.

Vīrietim bija papagailis, kurš prata runāt. Taču tas ļoti daudz lamājās. Mēģinot papagaili apklusināt, vīrietis to ielika skapī. Papagailis turpināja lamāties. Vīrietis nolēma ielikt papagaili saldētavā. Papagailis lamājās vēl jo vairāk. Pēc pāris minūtēm viņš pēkšņi apklusa. Vīrietis atvēra saldētavu un papagailis viņam sacīja: “Kungs, es ļoti atvainojos. Tas vairs nekad neatkārtosies.” Kamēr vīrietis lika papagaili atpakaļ būrī, viņš aizdomājās par to, kāda gan starpība starp skapi un saldētavu. Tieši tajā brīdi papagailis ierunājās: “Ēē, mm… diez ko izdarīja vista??”

-Kāds ir labākais veids saglabāt pienu svaigu? -Atstājot to govī.

- Vai zināji, ka starp veģetāriešiem pastāv lielāks risks palikt neredzīgam? Tas droši vien no tā, ka netiek uzņemtas visas nepieciešamās barības vielas.
- Muļķības. Tas drīzāk ir no visu sīko uzrakstu lasīšanas uz iepakojumiem.

Es neesmu veģetārietis tāpēc, ka man patīk dzīvnieki. Es esmu veģetārietis tāpēc, ka ļoti ienīstu dārzeņus.

Vai veģetāriši ēd cepumus “Zoo”?

Kad sapņoju par gaļu…

Tieši tā. Šonakt piedzīvoju sirreālāko sapni. Es ēdu gaļu. Ar patiesāko baudu un smaidu sejā. Izjūtot vissīkākās detaļas – smaržas, garšu, tekstūru, taukiem notecējušu zodu. Pilnīgi apzinoties. Neapstājoties. Es ēdu gaļu un nebeidzu sev atgādināt, ka gaļu neēdu. Es ēdu gaļu un klusītiņām tīksminājos par to. Es ēdu gaļu…

…un pamodos apjukusi. Pirmā doma – ko gan Freids par to teiktu? Nu, izsakies!

apstrīdam mītus

Mākslīgās/silikona krūtis lidmašīnā varot uzsprāgt. Smieklīgs mīts? Rau, vēl:

º Neēdot gaļu, veģetārietis neuzņem pietiekami daudz proteīna.
Patiesībā, cilvēks var uzņemt daudz proteīna arī nepatērējot dzīvnieku valsts produktus. Piemēram, no tofu, pupiņām, dažādām sēklām un riekstiem. Un sojā esot pat vairāk proteīna, nekā liellopu gaļā (PDCAAS dati). Tā ka arī veģetāroietis var sevi attīstīt par “muskuļu kalnu”.

º Nelietojot piena produktus, vegāni neuzņem pietiekami kalcija.
Pietiekami daudz kalcija satur arī tādi ikdienišķi produkti kā rabarberi, spināti, baltās pupiņas, brokoļi, tofu, zirņi, sezama sēklas, briseles kāposti, kā arī daudzas pārslas un pat apelsīnu sula.

º Veģetārs ēdiens nav garšīgs.
Neesat atvēruši pavārgrāmatu, ja? Trūkst izdomas? Tad pēdējais laiks izlīst no savas čauliņas un atvērties nezināmajam. Aizvēsturiskie standarti IR pārvarami un veģetārie ēdieni ir baudāmi, apetīti raisoši un spēcinoši.

º Veģetārisms = diēta.
Ir neizsakāmi daudz variāciju un iemeslu veģetārismam. Nenoliegsim, daudziem ēdiens ir tikai un vienīgi iztikas līdzeklis. Katrs ir pats sev pavēlnieks, un, ja nu kāds patiesi ir aizdomājies par lietām dziļāk vai savādāk, nenicināsim! Tolerance ir cilvēcības atslēga!

º Veģetāriešiem kaut kas nav kārtībā ar galvu, viņi ir jocīgi.
Iedomājies – ir cilvēks, kas uzskata, ka gaļa ir labi, un otrs – ka slikti. Un ir cilvēks, kas uzskata, ka zila krāsa ir smuka, bet otram labāk tīk sarkana. Par ko ir strīds?

º Veģetārieši ir kā sektanti, kas visiem lasa sprediķus un cenšas pārvilināt savā dārziņā.
Protams, PROTAMS, ir arī tādi indivīdi, taču mēs visi esam pieauguši cilvēki un mākam tādus civilizēti atšūt, vai ne? Taču tikpat liela daļa, dzīvo mierīgi, netraucē nevienam un par viņu veģetārismu visbiežāk uzzināsiet tikai pajautājot, kāpēc tas atsakās no kotletes pusdienās

uz pozitīvas nots

dzīve ir interesanta. un liekas, ka veģetārisms dzīvei piešķir papildu asumiņu. esmu nolēmusi šodien atzīmēt mēneša jubileju un padalīšos ar to, kā man ir gājis.
esmu jau par 95% apradusi ar šo padarīšanu, vairs nerodas neveiklas situācijas un nešaubos savā izvēlē. apkārtējie pamazām sāk atcerēties nepiedāvāt man noteiktus produktus. es praktiski vairs nedzirdu (jo filtrēju) negatīvus komentārus vai dzēlīgas piezīmes. es neminstinos pateikt nē(!), un jūtos super – duper labi (lielākoties).
kas ne tik labi? vecmāmiņai papildus satraukumi, jo viņai šķiet, ka esmu mūžīgi nepaēdusi (ak!). daži labi draugi kaitina savas neizlēmības dēļ – daži ir mēģinājuši “veģetārot”, taču nav noturējušies, un tagad savu neapmierinātību ar sevi raida manā virzienā.un vēl es izjūtu vainas apziņu, tāpēc zinu, ka noteikti spēju kaut ko darīt labāk, respektīvi – nepieskarties vēl šim tam. joprojām neiet ar sieru, esmu gan samazinājusi tā lietojumu uzturā, bet atteikties vēl nevaru. taču, ņemot vērā sevis pašas neapmierinātību ar to, jādomā, ka drīz tiks pielikts punkts.
runājot par to asumiņu, fascinē ne tik tuvu apkārtējo attieksme. bieži vien liekas, ka cilvēkus fascinē visa šī veģetāriešu būšana. uzzinot faktu, viņi izvaicā vēl un vēl, un vēl. taču tiklīdz tu atver muti, lai viņiem kaut ko pastāstītu, viņi uztaisa to pārmetošo skatienu – tjip, ko tu sprediķo?? mani tas uzjautrina, jo liekas, ka cilvēki baidās, savas neinformētības dēļ viņi veģetārismu uztver kā sektu… esmu kļuvusi izvēlīgāka sarunbiedru ziņā, taču sākumā bija grūtāk. joprojām nemāku tik skaisti izteikt savus vadmotīvus citiem, jo neesmu vēl pilnībā nostriprinājusi savu pārliecību. tb vienā teikumā es to varu definēt kā “ēst gaļu man liekas pretīgi”, taču daudzi to nesaprot, un skaistāk pateikt šobrīd es nemāku.
manī ir modies azarts atklāt arvien jaunus neveģetārus produktus. nav patīkams process, ja aizdomājas, cik bēdīga ir situācija – liekas, ka cilvēkam bez dzīvnieku piedevas negaršo itin nekas. taču super ir uzzināt ko jaunu un pilnveidot savas zināšanas tūliņ pielietojot tās praksē.
un ziniet, kas ir vislabākais? šis blogs. tas ir vislielākais atbalsts, izziņas veids un palīgs

vai veģetārie E***?

bieži vien, ieejot lielveikalā, man nākas labu laiciņu pavadīt studējot etiķetes un produkta sastāvu. jāatdzīst, nespēju vien nobrīnīties, cik sarežģīti var būt šie produkti. pēdējā laikā aizvien apstājos pie pārikas piedevām, kas apzīmētas ar bēdīgi slavenajiem burtiņiem E. un jā, kāda daļa no tiem nav veģetāriešiem draudzīga.

jau ierakstā par alkoholu minēju E120 jeb karmīnskābi. tā tiek iegūta no parasti grūsnām insektu mātītēm, kas mitinās ap kaktusiem. insektu novāra, vai atstāj izkalst saulē. pēc tam tā palikušo apvalku sasmalcina, tādējādi iegūstot sarkanu pulverīti. tā arī ir krāsviela, ko lieto, lai daudzus pārtikas produktus iekrāsotu sarkanus. E120 tiek izmantots alkoholiskajos dzērienos, ievārījumos, saldumos, dažādu gaļas izstrādājumu un sieru iekrāsošanai.

E441 jeb želatīns (pēc jaunajiem principiem gan tam tagad ir piešķirts pilntiesīga ēdiena gods). Želatīns ir cūku un govju ādas un nagu novārījums, un var tikt izgatavots tikai no dzīvnieku valsts produktiem. To ļoti plaši izmanto dažādu produktu izgatavošanā, īpaši jogurtos un saldumos.

E542 jeb kaulu fosfāts. izgatavots no dzīvnieku kauliem. emulgators, kas pasargā dažādus sausos produktus no salipšanas. tas atrodams sausajos pienos, cukura un miltu produktos, kā arī galda sālī.

E631 jeb dinātrija inozināts. praktiski vienmēr tiek izgatavots no dzīvniekiem un zivīm. tiek izmantots kā garšas pastiprinātājs. lieto to galvenokārt ātri pagatavojamo nūdeļu, kartupeļu čipsu un konservētu dārzeņu izgatavošanā.

Arī E635 ir garšas pastiprinātājs. sarežģītāk saukts dinātrija ribonukleotīds. visbiežāk tiek izgatavots no dzīvniekiem, un lietots kopā ar E631. to bieži izmanto, lai uzlabotu garšu ātrās ēdināšanas uzņēmumos, dažādu mērču, uzkodu pagatavošanai. arī ātrās pagatavošanas nūdelēm, čipsiem un krekeriem.

E322 jeb glicerols. tiek izmantots kā saldinātājs. E322 tiek dēvēts arī par saldo glicerīnu, un, kā zināms, lai gan glicerīnu var iegūt arī dabā, tomēr lielākā daļa, kas nonāk mūsu ziepēs vai ēdienā ir dzīvnieku izcelsmes.

L-cysteine jeb E910 tiek komerciāli izgatavots no dzīvnieku kažoka un spalvām vai cilvēku matiem. to lieto aptuveni 5% maiznīcās, lai paātrinātu mīklas rūgšanas procesus. netiek izmantots ar rupja maluma miltiem.

vegāniem vajadzētu izvairīties no tādām piedevām kā E322 jeb lecitīns, E901 jeb bišu vasks, E966 jeb laktīts, E270 jeb pienskābe(izgatavo no sūkalām), E325-E327(izgatavo no E270),

ir vēl vesela rinda piedevu, par kuru izcelšanos nevari būt drošs, jo to iegūšānas veidi ir divējādi – mākslīgi sindicēti vai dabīgi, no dzīvniekiem. daļa no tiem var saturēt nelielu daļu dzīvnieku tauku, piemēram no glicerola, glicerīna izgatavotie E442, E471, E472a-f, E476-E478, E477, E479b un E481-E83. no E910 izgatavo E920 un E921. tie, par kuru izcelšanos var uzzināt visdrošāk no ražotāja ir E153, E161g, E252, E470ab, E491-E495, E570, E572, E640 un E904.

daudzas no piedevās dažādos pētījumos tiek minētas kā veselībai bīstamas. Piemēram, to pašu karmīnskābi saturošus produktus ir aizliegts tirgot skolu kafejnīcās, jo konkrētiem bērniem tā izraisa palielinātu hiperaktivitāti. sīkāk ar E-piedevām Latvijā var iepazīties Ministru Kabineta noteikumos Nr. 158„Noteikumi par obligātajām nekaitīguma prasībām pārtikas piedevām un pārtikai, kurā izmantotas pārtikas piedevas, kā arī prasības pārtikas piedevu marķējumam”.

veģetārisms un alkohols

Mani meklējumi turpinās, joprojām atklājot daudz jauna (jāsaka, kāds gan brīnums?). Malkojot glāzi vīna, aizdomājos, vai tas ir īsti piemērots manam jaunajam dzīvesveidam. Un lūk, ko atklāju:
Daudzu alkoholisko dzērienu ražošanas procesā tiek izmantoti dzīvnieku izcelsmes produkti.

Šeit īpaša uzmanība ir jāvērš uz alu, vīniem un sidriem. Tos izmanto pārsvarā dzēriena attīrīšanas procesos. Piemēram, želatīns (ekstrakts, kas tiek iegūts novārot cūkas vai govs nagus un cīpslas, var tikt iegūts arī no stores pūšļa) tiek izmantots vīna un alus dzidrināšanai un attīrīšanai no sīkām daliņām un nogulsnēm, lai galarezultātā iegūtu skaidru un tīru dzērienu. Tiem pašiem nolūkiem izmanto arī olas baltumu, modificētu kazeīnu (viena no siera un biezpiena galvenajām sastāvdaļām) un hitīnu (polisaharīds, posmkāju un citu bezmugurkaulnieku ārējā skeleta galvenā sastāvdaļa). Dažās valstīs grādīgās dziras dzidrināšanai var tikt izmantotas arī lielāku zīdītāju asinis, piemēram buļļa, kas gan Eiropā nu ir oficiāli aizliegta.

Lielākā daļa stipro alkoholisko dzērienu veģetāriešiem ir draudzīgi. Protams, dažās dzērienu darītavās, kur tiek ražots dažāds alkohols, pastāv iespējamība, ka viskijs vai brendijs tiek noturēts mucās, kur iepriekš pabijis vīns. Kā arī dažu firmu degvīns var būt destilēts caur kaula filtru (līdzīgi kā cukurs).

Arī dažas pārtikas piedevas, piemēram E120 jeb karmīnskābe, kas tiek izmantota dzērnienu iekrāsošanai – dažiem sarkanvīniem un Campari, nav veģetāriešiem draudzīgas.

Lai gan dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošana alkoholisko dzērienu ražošanā ir neapstrīdama, to daudzums galaproduktā ir ļoti niecīgs, pat neesošs. Izmantojot aptuveni 30 gramus želatīna, var pagatavot ap 4-5 tūkstošiem litriem vīna, bet pāris olas – ap 250 litriem vīna. Pēc tam, protams, vīns tiek filtrēts, taču nav 100% garantijas, ka viss tiek pilnībā attīrīts.

Ikvienam ir savi iemesli un pārliecības, vai tās būtu veģetāras, reliģiskas vai uz veselību orientētas, kas nosaka, ko mums nozīmē alkohols. Šķiet, alkohola lietotāji un atturībnieki ir jau sadalījušies divās frontēs, es piesakos pārstāvēt trešo – pēc iespējas videi draudzīgāku lietotāju. Pie tā arī pašlaik pieturēšos, jo kas gan man nekait izvēlēties mūsdienu plašājā klāstā!

Un te kāds alkoholu draudzīguma saraksts.

veģetārietis mērķē augstāk!

ir pagājušas jau divas nedēļas, kopš gaļa ir tabu. un wow – esmu izdzīvojusi, par spīti vecmāmiņām un līdztautiešiem, kas sacīja, ka nebūšot spēka un atstiepšot kājas. i nekā.

nav sanācis gan katru dienu dienu pasēdēt un ieklausīties savās sajūtās, bet liekas, ka viss norit veiksmīgi. neatceros, kad pēdējo reizi ir kārojies gaļu. neatceros, kad pēdējo reizi pēc maltītes ir bijis smagi. hmm, neatceros, kad pēdējo reizi ēdu olu vai dzēru glāzi piena. ok, jāatdzīstas, atceros gan – atskaites punkts +/- 2 nedēļas. esmu tik ļoti absorbējusies iekš šī dzīvesveida, tas pat neliekas tik relatīvi svarīgi.

jāsaka, mana imunitāte gan mani nepārsteidz, ceturtdien iedzēru glāzi ledus auksta ūdens un ta-dā, brīvdienas atkal jau varu pavadīt mājās. lielisks veids, kā sagatavoties nākamās nedēļas ieskaitēm un eksāmeniem. un padomāt – par vegāniem. atteikšanās no olām un piena produktu lietojuma samazinājums manā gadījumā ir bijis pilnīgi neapzināts. manuprāt, tas ir tikai loģisks turpinājums atteikumam no gaļas. tagad, kad, kā uzdrošinos teikt, esmu kļuvusi kompetentāka šajos jautājumos, man nešķiet normāli pārliecības dēļ atteikties no gaļas, tai pašā laikā atbalstot dzīvnieku produktu lietošanu. atvainojos, bet man tie sāk šķist tikpat “neapetelīgi”. tāpēc, ja jau esmu tik veiksmīgi iesākusi ar gaļu, varētu turpināt ar nākamo līmeni – olām, tad pienu.

pirmajā brīdī likās – mierīgi, esmu taču to gandrīz jau īstenojusi. jau esmu atradusi no krējuma un majonēzes lietošanas pie maltītēm, omlete brokastīs vairs arī nesaista, glāze piena vai kefīra slāpes arī jau skaidrs, ka neremdē, un jogurti – nekādu veselīgu aspektu tajos atrast neesmu varējusi jau gadiem ilgi. taču apdomājot, cik daudzu produktu sastāvā dzīvnieku izcelsmes produkti ir, paliek neomulīgi. jākļust bezmaz vai par raw-foodisti. nē, tik traki jau nav – no šokolādes (!!!) un bulciņām gan spēšu atteikties, saldējumus neēdu jau pieminētā švakā kakla dēļ, maizi mūsdienās katrā lielveikalā arī var piemeklēt un pats galvenais – nāk vasara un dārzos audzētais jebkurā gadījumā liekas pievilcīgāks par jau gatavo. vislielākās grūtības, šķiet, radīs siers. tā nu reiz ir mana kaislība – cietie, mīkstie, pūdētie, smirdīgie… uz maizes, salātos, sacepumos, pie vīna glāzes, pastai pa virsu… eh, vēl tāls ceļš ejams.

BET, ko tik sevis dēļ neizdarīsi es ticu, un man veiksies!

Zinātne nebeidz pārsteigt – piens

Interesējoties par vegānismu, šodien uzdūros vairākām nu ļoooti interesantām interneta lapām par pienu. Izrādās, daudz slavinātajam baltajam brīnumam ir arī pavisam cita puse. Te būs daži acīs iekrituši fakti:

Ņemot vērā pasaules, un arī Latvijas ekonomisko situāciju, mazās saimniecības vairs nav izdevīgi turēt. tātad – pieaug lielo saimniecību skaits, kurās lopiņas ne vienmēr būs nodrošināti tie labākie apstākļi. Bieži vien lopiņam nākas caurām dienām pavadīt nekustīgi, gaidot kārtējo slaukšanas reizi, kas neatbilst tā dabiskajam ritmam. Runājot par dabisko ritmu – piens, kā jau piens, rodas māmiņu tesmeņos un ir paredzēts jauno teliņu barošanai, nevis cilvēkam. Lai palielinātu govju devumu, tās tiek mākslīgi apaugļotas, un jaunos teļus gaida precīzi tāds pats liktenis. Vai arī tie, vēl mazi būdami, tiek nokauti kaut kādu mistisko sastāvdaļu dēļ, kas atrodas to kuņģī ekskluzīvu sieru ražošanai. Pastāv arī cits variants – govju piebarošana ar hormoniem, kas arī veicina piena veidošanos, dažkārt pārvēršot tesmeņus par “riktīgām kannām” nokarājoties līdz pat zemei.
Kas tādā pienā var būt iekšā? Viss, sākot jau ar pašu pienu, līdz pat visam,ar ko gotiņa saskārusies un pārdzīvojusi. Sastāvā var ietilpt govju asinis, fekālijas un strutas, dažādie pesticīdi, hormoni un antibiotikas, ar ko tā barota un pārdzīvotās slimības un vīrusi. Pieniņš satur arī ļoti daudz piesātināto tauku un holestorola.
Tāpat liela daļa sabiedrības nemaz nezin, ka viņiem ir laktozes nepanesamība (arī alerģija) – sīka vēdera uzpūšanās un pašķidra vēdera izeja ir standarta simptomi. Interesanti, ka ēdot cietos sierus, visa šī “labuma” var saņemt pat 5x vairāk, ņemot siera pagatavošanas metodes (respektīvi no tonnas piena var pagatavot 1/5 t siera vai kaut kā tā), saldējumus -12x, bet sviestu – pat 21x.
Un pienam piedēvētās ārstnieciskās īpašības? Visbiežāk piesauktais osteoporozes “dakteris” var mierīgi būt arī tās izraisītājs – piens satur daudz proteīnu, kas var aizskalot no organiskma kalciju. Bērniem piens var izraisīt alerģijas, diabētus, anēm,iju, aptaukošanos u.c. Tas ir noderīgs tikai bērna pamatattīstības procesā, respektīvi, daudzi dakteri to pēc 2 gadu vecuma vairs neiesaka.

Protams, viedokļi var būt daudz un dažādi, arī pētījumi ik dienas mums atklāj ko jaunu. Taču no ētikas viedokļa man viss skaidrs – cilvēkbērniem ir cilvēku piens, un teļiem ir govs piens. Cilvēkam govs pienu nevajag vairāk kā, piemēram, kazas vai cūkas pienu. Un es, kā indivīds, abām rokām vicinoties varu pati sev atbildēt, ka patiesībā taču nemaz tik nepaēdusi neesmu un mierīgi savu izsalkumu varu remdēt ar dārzeņu zupu. Un, patiesībā, auzu pārslu putra ar vecmāmiņas ievārījumu ir tikpat garda arī vārīta uz ūdens.
Bet interesanti, kā gan tas būtu – tā dzīvot?

kā dzīvnieks piedalās Tavas lūpu krāsas tapšanā…

Zāļu, kosmētikas, pārtikas piedevu, dažādu pesticīdu un citu produktu ražošanu rūpīgi kontrolē daudzi jo daudzi likumi un regulas, kas katram tādam ražotājam ir jāievēro. Pārliecinoties, lai konkrētais produkts neatstāj paliekošas sekas uz cilvēka organismu, veselību un apkārtējo vidi, ražotājam tas jātestē. Šādi testi visbiežāk iekļauj ilgus un sarežģītus novērojumus laborotorijās, kurās galvenie iemītnieki ir dzīvnieki – truši, žurkas, peles, odi, tārpi, šimpanzes un pērtiķi, cūkas, vardes, zivis un pat kaķi un suņi. šie dzīvnieki tiek gan audzēti turpat laborotirijās, gan iegūti dažādos citos veidos (no speciālām audzētavām, pirkti izsolēs, no patversmēm, savvaļas dzīvnieku tirgotājiem). Lai gan lielākajā daļā pasaules pastāv noteikumi, ka dzīvniekiem jābūt speciāli audzētiem, praksē ne vienmēr viss notiek legāli – dzīvnieki tiek iepirkti no savvaļas malumedniekiem, zagti, atrasti vai speciāli ķerti no ielas.

Vieni no lielākakiem testētājiem ir kosmētikas ražotāji. Lai pārbaudītu jaunu tušu vai serumu ādai ap acīm, dzīvniekam var nākties pārciest neizsakāmas mokas. Līdzeklis var tikt iepumpēts dzīvniekam kuņģī vai smērēts uz ādas/kažoka. Lai pārbaudītu jūtīgumu, tiek izmantota arī gļotāda – tas tiek uzšļākts uz dzīvnieka acīm. Toksiskumu pārbauda liekot dzīvniekam vielu ieelpot aerosola veidā.

Tikpat nozīmīga ir farmaceitiskā industrija. Zāļu testēšanā iekļaujas ne tikai reakcijas pārbaudes uz zālēm, kas tiek dzīvniekam “iebarotas”. Lai tās pilnībā raksturotu, ir nepieciešams zināt arī max devas un hroniskās reakcijas, tāpēc dzīvnieki bieži tiek pakļauti nesamērīgām devām, kas noved pie dažādām mutācījām, kroplībām un nāves. Zāles tiek pārbaudītas gan iekšēji, gan uz ādas, gan intravenozi (iešļircinātas vēnā), gan ievadītas muskuļos un elpošanas sistēmā.

Lai pārbaudītu dažādu tīrīšanas līdzekļu, iepakojuma materiālu un pesticīdu ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēka veselību, dzīvniekiem tie ir gan “jānovērtē” uz savas ādas, gan jāļaujas mocībām inhalācijas kamerās, protams, neaizmirstot jau visus iepriekšminētos testēšanas veidus (un tagad varat droši iedomāties trusi ar vēnā iešļircinātu augu šķidro mēslojumu).

Dzīvniekus izmanto arī dažādu slimību pētīšanai. Dzīvniekam tiek izmanīta gēnu struktūra vai simulēts insults, lai izpētītu iespējamos cēloņus un izzinātu slimības. tiek pētītas tādas slimības kā leikēmija, diabēts, sirdslēkmes, lepra, Pārkisona slimība, dažādas patoloģijas u.c.
Arvien tiek domāts arī par transplantiem – atšķirīgām dzīvnieku sugām savā starpā tiek transplantēti orgāni, gēnētiski modificējot pieņēmējus, lai kādu rastu iespēju kādu dienu šādu transplantāciju veikt arī cilvēkam.

Ir zinātniski pierādīts, ka dzīvnieks, tāpat kā jebkura dzīva būtne, cieš un jūt. Līdz ar to šādi eksperimenti viņam var nodarīt neciešamas sāpes. Piemēram, Liebritānijā, šādus testus iedala četrās sāpju kategorijās – zems, vidējs, augsts un “neklasifēts”(dzīvnieks testa laikā ir zem narkoze, un tiek nogalināts pirms atguvis samaņu). Šādi laborotoriju testi parasti ilgst no pāris nedēļām līdz pat gadam, pec kuriem dzīvnieks tiek iemidzināts. Iemidzināšana šajā gadījumā nav tikai nāvējošas miega vai anestezējošas vielas iešļircināšana. Dzīvnieku var sagaidīt gan nāve gāzes kamerā, galvas nociršana, mugurkaula pārlaušana, smadzeņu radiēšana, elektrokūcija u.c. – kas nu konkrētajai laborotorijai ir ērtāk vai finansiāli izdevīgāk. Pēc nāves dzīvniekam izdara sekciju un atkārtoti pēta.

Nevar noliegt, ka šo testu rezultātā cilvēce ir spērusi milzīgu soli savā attīstībā – kaut vai vakcīnu ziņā. Taču nevar aizmirst ētikas un morāles normas – dzīvnieks ir būtne ar savām sajūtām, vēlmēm un apziņu. Vai cilvēkam ir tiesības pakļaut un izmantot neaizsargātos? Vai jaunas lūpu krāsas izstrādē nevar iztikt bez šiem testiem? Vai mēs nevaram apvienoties un pieprasīt, lai dzīvniekiem vismaz tiek nodrošinātas viņu primārās vajadzības, lai tiktu pēc iespējas aizliegts un samazināts eksperimentos iekļauto dzīvnieku skaits?
Mēs varam censties. Un katrs varētu sākt ar produktu izvēli, kas nav iesaistīti šajos “briesmu darbos”, izvēloties iepakojumu ar norādi “not tested on animals”.